— Ko es jums teicu? — viņš iesaucās. — Vikings nepazīst īstos cilvēkus. Vai tu neatnesīsi savu somu un neapmetīsies kaut kur tepat, līdz Psihologs sabruks pīšļos un dos tev atbildi?
Ilenlefs bija kļuvis nepacietīgs. Viņa pašpārliecinātība bija padarījusi viņu neatkarīgu, un viņš pat iedrošinājās uzrunāt Arturu.
— Es esmu izbadējies, — viņš paziņoja. — Ieturēsimies un pēc tam uzmeklēsim savus kuģus…
Arturs pakratīja galvu.
— Mazliet pagaidi. Es gribu redzēt, vai Vikings atradīs sev piemērotu kuģi — ja vien ostā tāds vispār ir…
Deins izlikās, kā jau viņš to vairākkārt bija darījis, ka nekas sevišķs nav noticis un Arturs ar saviem drauģeļiem viņam ir gluži vienaldzīgi. Varbūt mašīna nemaz nedarbojās, vai arī viņa žetons noklīdis kaut kur tās noslēpumainajā mehānismā? Viņš būtu devies meklēt palīdzību, ja Arturs nebūtu šeit un nevērotu viņu ar šo kaitinošo jautrību.
Henlefs grasījās aiziet, un Rikijs jau bija pie durvīm, it kā viņu norīkojums uz visiem laikiem būtu padarījis par kaut ko zemāku, kad gongs atskanēja ceturto reizi. Ar ātrumu, kādu nejaušs vērotājs no viņa nebūtu gaidījis, Deins metās uz priekšu. Viņa roka pašāvās zem Artura pirkstiem un satvēra žetonu, iekams vēl to paspēja sagrābt zemiskais laimes luteklis.
Deins acumirklī aptvēra, ka uz žetona nav spožās līnijas — kompānijas simbola. Vai tiešām… vai tiešām viņam lemts Rikija neapskaužamais liktenis — nīkt kādā planētu sistēma?