— Brīvais tirgonis!
Deinam šķita, ka Sendss kliedz tikpat skaļi kā televīzijas diktors.
Rikijs apstājās durvīs un pagriezās pret Deinu. Ilenlefs ieķiķinājās, bet Arturs sāka smieties.
— Tad redz kāds tu esi, veco zēn! Tu būsi kosmosa vikings… zvaigžņu taku Kolumbs… tālu ceļu klaidonis! Vai tu proti apieties ar blasteru, draugs? Un vai tev nebūtu labāk iet atsvaidzināt savas zināšanas par kontaktu nodibināšanu ar ārpuszemes ciltīm? Tu taču zini, ka brīvajiem tirgoņiem visai reti iznāk
saskare ar civilizāciju. — Viņš pagriezās pret abiem pārējiem. — Ejam, zēni! Sarīkosim Vikingam lepnas vakariņas — viņam lāču tagad visu mūžu, bez šaubām, būs jāpārtiek no koncentrātiem. — Arturs satvēra Dcinu aiz rokas. Lai gan atbrīvoties nebūtu grūti, viņš saprata, ka labāk saglabāt godu un pašcieņu, tāpēc gāja līdzi, apspiezdams niknumu.
Lai gan brīvos tirgoņus Dienestā nevērtēja augstu un tikai nedaudzi no viņiem dižojās lielajās ostās līdzīgi kompāniju darbiniekiem, tomēr arī nomalēs bija sakrāts ne mazums mantas un neviens nevarēja apgalvot, ka brīvie tirgoņi ir no tiem, kas dzīvē pazustu. Artura izturēšanās saniknoja Deinu, un viņš ar sev raksturīgo iedzimto stūrgalvību centās savā nākotnē saskatīt labo. Izlasījis norīkojumu, viņš pirmajā brīdi bija juties pavisam nomākts, bet tagcid garastāvoklis atkal uzlabojās.