Tirdzniecības flotē nebija stingra iedalījuma kastās, darbinieki atšķīrās nevis pēc ranga, bet pēc darba devēja. Ostas lielā ēdamzāle bija atvērta jebkuram, kas vien valkāja aktīvā dienesta formas tērpu. Vairumam kompāniju te bija pastāvīgas telpas, kur to kalpotāji norēķinājās ar taloniem. Turpretī caurbraucēji un jaunpieņemtie, kuri vēl nebija ieskaitīti savu kuģu apkalpēs, aizņēma galdiņus tuvāk durvīm.
Deins pirmais apsēdās pie brīva galdiņa un nospieda kontrolpogu. Par vakariņām maksās viņš, brīvais tirgonis, kaut arī šis žests maksātu lielāko daļu viņa ietaupījumu. Deins netaisījās apēst ne kumosa, par ko būtu maksājis Arturs.
Uzgriezuši uz diska pasūtījumus, viņi varēja kādu brīdi palūkoties apkārt. No tuvējā galdiņa piecēlās vīrietis ar inženiera sakarnieka nozīmi, kurā bija attēlots zibens. Atstājis savus divus galda biedrus vienmērīgi košļājam, viņš devās uz izeju. Vīrietim bija austrumnieciski vaibsti, bet platās krūtis liecināja, ka viņš ir otras vai trešās paaudzes marsiešu kolonists.
Pārējie divi bija palīgi. Vienam no viņiefn formas tērpu rotāja astrogatora palīga zīmotnes, otrajam — inženiera zobratiņš. Tieši šis otrais arī piesaistija Deina uzmanību.
Kravas uzrauga palīgs nodomāja, ka vēl nekad līdz šim nav redzējis tik izaicinoši glītu seju. Cietie melnie mati, kas ietvēra labi veidotos, kosmiskā iedeguma klātos vaibstus, bija īsi apcirpti, tomēr varēja redzēt, ka tie cirtojas.