Abi priekšnieki bija atgriezušies tāda ātrumā, it kā nekavējoties vajadzētu laisties lapās. Bet viņš redzēja tikai savu šefu oa- rastajā cienīgajā solī kāpjam augšup pa trapu. 1m- klāt Van Raiks svilpoja — ka Deins jau bija ievērojTS, tā bija pazīme, ka, pēc viņa domām, viss kārtībā. Lai kādus jaunumus pavēstītu kapteinis, kravas uz­raugs tos uzskatīja par labiem.

Dažas minūtes vēlāk Deins iespraucās šaurajā kop- kabīnē un kā jau iesācējs un jaunākais apkalpē palika stāvot pie durvīm. Bija sapulcējies viss kuģa personāl­sastāvs no Tau līdz mūžīgi iztrūkstošajam Muram, un visu uzmanība bija pievērsta kapteinim Dželiko, kurš sēdēja nelielā galda galā, ar pirkstu galiem glaudī­dams veco apdeguma rētu uz vaiga.

—   Nu, kaptein, kādi dārgumi mums šoreiz trāpī­jušies? — Stīns Vilkokss uzdeva jautājumu, kas bija uz mēles visiem klātesošajiem.

—   Inspicēšanas dienesta ūtrupe! — izšāva Dželiko, it kā nevarētu vairs ilgāk izturēt.

Kāds iesvilpās, kāds cits noelsās. Deins mirkšķi­nāja acis — viņš vēl bija pārāk zaļš, lai uzreiz saprastu lietas būtību. Bet, kad paziņojuma jēga no­nāca līdz viņa apziņai, viņu pārņēma drudžains satraukums. Inspicēšanas dienesta ūtrupe — brīvajam tirgonim to gadās pieredzēt varbūt reizi mūžā. Un tieši šādās ūtrupēs var iegūt bagātību.