Van Raiks ar kapteini aizgāja. Turpmākais «Karalienes» reiss bija atkarīgs no viņu abu nojautas un rnākas slēgt darījumus. Neviens brīvo tirgoņu kuģis neuzkavējās ostā ilgāk, nekā bija nepieciešams, lai izkrautu kravu un uzņemtu jaunu.
Nākamās dienas pēcpusdienā Deinam nebija ko darīt. Nedaudz nomākts, viņš kopā ar Kosti slaistījās gar ieejas lūku. Neviens no «Karalienes» ļaudīm nebija aizgājis uz provinces pilsētiņu, kas pletās aiz lidlauka un ko ieskāva koki ar sarkanīgi dzeltenu lapotni, jo kuru katru bridi varēja sākties iekraušana, bet lidostas strādnieki svinēja kaut kādus vietējos svētkus un nestrādāja. Tā Deins un dzinēju mehāniķis vienlaikus ieraudzīja īrēto vagoniņu, kurš ar pilnu ātrumu drāzās šurp pa lidlauku.
Saceldams veselu putekļu mākoni, tas izdarīja pagriezienu un, riteņiem slīdot, nobremzēja pie trapa. Kapteinis Dželiko izlēca no mašīnas un sasniedza lūku, vēl pirms Van Raiks bija paspējis izrausties no savas vietas pie stūres. Kapteinis pagriezās pret Kosti un izmeta:
— Visiem sapulcēties kopkabīnē!
Deins pārlaida skatienu lidlaukam, domādams ieraudzīt vismaz vadu policistu.