—   Un kopā ar algām? — klusi, nepaceļot balsi, vaicāja Tau.

—   Apmēram trīsdesmit astoņi tūkstoši…

—  Vienalga, pārāk maz Inspicēšanas dienesta ūtru­pei, — Vilkokss neslēpa šaubas.

—   Gadās tomēr, ka notiek brīnumi, — aizrādīja Tans Ja. — Es uzskatu, ka jāpamēģina. Ja neveiksies, mēs taču nebūsim neko zaudējuši…

Tika vienbalsīgi nolemts, ka «Karalienes» apkalpe pievieno savas algas pamatkapitālam, bet varbūtējie ienākumi tiks sadalīti proporcionāli summai, kādu katrs ieguldījis. Par solītāju vienprātīgi ievēlēja Van Raiku. Tā kā neviens no apkalpes locekļiem nevēlē­jās palikt malā, kapteinis Dželiko piekrita noīrēt ku­ģim sargu, un komanda pilnā sastāvā devās izmēģi­nāt laimi.

Krēsla Naksosā iestājās agri, un gaiss te, tālu no degvielas izgarojumu pilnā lidlauka, bija piesā­tināts ar ziedu aromātu, kas Zemes iedzīvotājam likās pārāk stiprs. Tā bija tipiska nomales pilsētiņa, kurā no vienas vietas mirgoja trokšņainu kafejnīcu

ugunis. Bet «Karalienes» ļaudis devās tieši uz tirgus laukumu, kur bija jānotiek ūtrupei.

Uz ļodzīgas platformas no tukšām kastēm stāvēja vairāki cilvēki — divi Inspicēšanas dienesta zilgan­zaļajos formas tērpos, kāds pilsētnieks rupjas ādas un auduma apģērbā un policists melnā mundierī ar sudraba rotājumiem. Lai gan Naksosa bija mazap­dzīvota nomales pilsētiņa, formalitātes šeit ievēroja stingri.