—    Sešpadsmit… — Van Raika balss noslāpēja pa­ziņojumu.

—   Divdesmit…

Tas nebija Kouforts, bet kāds tumšsejains, nepazīs­tams vīrs.

—   Divdesmit pieci… — Van Raiks neatlaidās.

—   Trīsdesmit… — sāncensis steidzīgi nobēra.

—    Trīsdesmit pieci! — Van Raika balss skanēja pašpārliecināti, it kā viņa rīcībā būtu Kouforta ka­pitāli.

—    Trīsdesmit seši… — tumšsejainais tirgonis kļuva piesardzīgs.

—    Trīsdesmit astoņi! — Van Raiks solīja pēdējo reizi.

Atbildes nebija. Deins, pavēries apkārt, redzēja

Koiifortu pasniedzam čeku un saņemam savas divas paketes. I<ad Inspicēšanas dienesta darbinieks pie­vērsās nepazīstamajam tirgonim, tas pakratīja galvu. Viņi bija guvuši virsroku!

Pirmajā brīdī «Karalienes» ļaudis gandrīz neticēja savai laimei. Tad Kamils izgrūda prieka saucienu, un nosvērtais Vilkokss sita kapteinim uz pleca, kamēr Van Raiks devās saņemt pirkumu. Viņi steidzīgi iz­gāja uz ielas un sakāpa vagoniņā. Visiem prātā bija viena doma — ātrāk atgriezties kuģī un uzzināt, ko viņi nopirkuši.

3. SIVĒNS MAISĀ

Atkal komanda bija sanākusi kopkabīnē — vienī­gajā telpā, kas bija pietiekami liela, lai tajā varētu sapulcēties visa apkalpe. Tans Ja uzstādīja uz galda projekcijas aparātu, kamēr kapteinis Dželiko atvēra paketi un izņēma no tās sīciņu kaseti ar filmu. Deins vēlāk sprieda — diez vai kāds no viņiem bija tā īsti dziļi elpojis, kamēr aparāts tika nostiprināts un nostādīts fokusā uz sienu, kas aizvietoja ekrānu.