— Limbo… vienīgā apdzīvojamā no trim planētām dzeltenās zvaigznes sistēmā… — kabīnē monotoni atskanēja kāda garlaikota Inspicēšanas dienesta ierēdņa bezkaislīgā balss.
Uz «Karalienes» sienas parādījās plakans triju pasauļu attēls ar sauli centrā. Dzeltena saule… varbūt uz planētas bija tāds pats klimats kā uz Zemes! Deina garastāvoklis uzlabojās. Varbūt viņiem uzsmaidījusi laime — īsta laime.
— Limbo… — novilka Rips, kas bija iespraucies viņam blakus. — Ai, draugs, tas nav laimīgs nosaukums, tik tiešām nav laimīgs![1]
Bet Deinam tas neko neizteica. Vai gan pusei planētu tirdzniecības trasēs nebija savādi nosaukumi — kāds nu kuro reizi bija ienācis prātā Inspicēšanas dienesta ierēdnim?
— Koordinātes… — balss sāka bērt formulu rindas, kuras Vilkokss ātri pierakstīja. Noteikt kursu uz Limbo bija tieši viņa pienākums.
— Klimats — līdzīgs Zemes mērenās joslas klimatam. Atmosfēra… — un atkal sekoja skaitļi, kas ietilpa Tau kompetencē. Bet Deins saprata tikai to, ka tā ir planēta, uz kuras cilvēks var dzīvot un strādāt.
Attēls uz ekrāna mainījās. Tagad viņi it kā karājās virs Limbo, lūkodamies uz to pa kuģa iluminatoriem. Un šo skatu vismaz viens no viņiem uzņēma ar šausmu izsaucienu.