Nebija nekādu šaubu par to, kas ir šie brūnganpe- lēkie plankumi, kas izkropļoja zemi. So leprai līdzīgo ainu bija radījis karš — tik plaša mēroga un draus­mīgs karš, ka neviens Zemes iedzīvotājs nespētu iztēloties to sīkāk.

—   Pelnu kaudze! — izgrūda Tau, bet šo saucienu noslāpēja kapteiņa balss.

—   Tā ir nejēdzīga krāpšana!

—   Pagaidiet! — visam pāri nodārdināja Van Raiks, pastiepdams roku uz projekcijas aparāta pogu. — Papētīsim tuvāk. Nedaudz vairāk uz ziemeļiem, gar šīm deguma rētām…

Lode uz ekrāna sāka tuvoties viņiem, palielinoties apmēros, līdz tās robežas izzuda, it kā viņi gatavotos nosēsties. Sen pagājušā kara atstātā šausmīgā pos­taža bija acīm redzama — zeme bija izdegusi un pārvērtusies izdedžos, kas varbūt vēl joprojām bija radioaktīvu vielu saindēti. Bet kravas uzraugs nebija maldījies — izsekojot atbaidošajām rētām uz zie­meļiem, viņi ieraudzīja dīvaini zaļu joslu, kas varēja būt vienīgi augu valsts. Van Raiks atviegloti no­pūtās.

—   Kaut kas tur vēl saglabājies, — viņš noteica ar cerību pieskaņu balsī.

—   Nē, — rūgti atcirta Dželiko, — varbūt tur ir tieši tik daudz dzīvības, lai mēs nevarētu paziņot par krāpšanu un saņemt atpakaļ savu naudu.

—   Varbūt tās ir Priekšteču celtņu drupas? — ne­droši ieminējās Rips, it kā bīdamies tikt izsmiets.

Dželiko paraustīja plecus.