Brīdi viņš uzkavējās uz betonētās joslas šaipus pa­celšanās laukumam un pārlaida skatienu tā grumbu­ļainajai, saules izdedzinātajai virsmai. Uz lidlauka atradās starta ierīces ar kosmosa kuģiem, kas gata­vojās lidojumam. Deinu maz interesēja strupie starpplanētu tirgoņi, kuri veica reisus uz Marsu un asteroīdu joslu, kā arī drūmie, tumšie kuģi, kas lidoja uz Saturna un Jupitera pavadoņiem. Viņam bija vajadzīgi zvaigžņu kuģi, kas atradās tālāk; to gludos sānus klāja jauns berzes aizsargslānis, un pie at­balsta stabilizatoriem droši vien vēl bija pielipuši svešu pasauļu putekļi.

— Lai mani zibens nosper, ja tas nav Vikings! Laikam medī sev kuģīti, Dein?

Tikai zinātājs varēja noprast, ko nozīmē Deina apakšlūpas noraustīšanās. Kad viņš pagriezās pret

runātāju, viņa sejas izteiksme atkal bija kļuvusi neko neizteicoša.

Artura Sendsa plātibas pietiktu desmit pieredzēju­šiem vīriem, un, kā Deins apmierināts secināja, tā dīvaini kontrastēja ar viņa pārāk spodrajiem apaviem » un neievalkāto formas tērpu. Tomēr Sendsa iznesība, kā vienmēr, radīja Deinā slepenu sašutumu. Turklāt Arturu pavadīja viņa parastie iztapoņas Rikijs Vorens un Henlefs Bots.

— Tikko kā ieradies, Viking? Šķiet, tu vēl neesi izmēģinājis laimi? Mēs arī. Tad iesim kopā un saga­tavosimies uz visļaunāko.

Deins vilcinājās. Vismazāk viņš vēlējās sastapt Psihologu Artura Sendsa klātbūtnē. Artura nomācošā pašpārliecinātība viņu satrauca. Sendss cerēja gūt lauvas tiesu, un, spriežot pēc vairākiem starpgadī­jumiem Birojā, viņš vienmēr dabūja visu, ko gribēja.