Rikijs un Henlefs burtiski aprija katru Artura vārdu. Bet Deins nevēlējās klausīties. Ticība Psihologa neuzpērkamlbai bija kā salmiņš, pie kura viņš bija turējies pēdējās nedēļas, kamēr Arturs un viņam līdzīgi bija pašpārliecināti grozījušies pa Biroju, būdami droši par spožu karjeru tirdzniecībā.
Deins labprātāk ticēja oficiālajam apgalvojumam, ka mašīnas impulsus un relejus nekas nevar ietekmēt un tā objektīvi novērtē katru, kas griežas pie tās pēc norīkojuma uz kosmosa kuģiem. Viņš gribēja ticēt, ka mašīnu neietekmēs tas, ka viņš ir bārenis, bez sakariem Dienestā un ar tukšu kabatu, ka lēmums būs atkarīgs tikai no viņa zināšanām, Biroja dotā raksturojuma un viņa paša īpašībām un spējām.
Bet šaubas bija radušās, nedrošība auga, un, kad viņi tuvojās norīkojumu zālei, Deins neviļus pagausi- nāja soli. Tomēr viņš netaisījās ļaut nojaust savas bažas ne Arturam, ne arī kādam no viņa pavadoņiem.
Stūrgalvīga lepnuma dzīts, Deins pirmais no viņiem četriem iemeta žetonu mašīnas spraugā. Bet roka neviļus pastiepās uz priekšu, lai atkal to satvertu vēl pirms nozušanas mašīnā, tomēr viņš piespieda sevi savaldīties un pagāja sāņus, dodot vietu Arturam.