— Es biju gatava uz visu.
— Bet cietums tagad ir…
— Ešafots, es to zinu.
— Un jūs atzītu ešafotu par labāku?
— Jā, labāk ešafots nekā nodevība; jo tā būtu nodevība, ja es teiktu savu vārdu.
— Kā jau teicu, jūs liekat man, republikānim, izpildīt dīvainu lomu.
— Jūs izpildāt cēla cilvēka lomu. Jūs sastopat nabaga sievieti, ko apvaino; lai gan viņa pieder vienkāršai tautai, jūs viņu nenicināt; un, lai nenodotu jaunām apvainošanām, lai glābtu no bojāejas, jūs pavadāt viņu līdz pat nabadzīgākai pilsētas daļai, kur viņa dzīvo. Tas, lūk, ir tas, ko jūs esat izdarījis.
— Jums taisnība, šķiet, ka tas arī ir viss; es būtu arī tā domājis, ja nebūtu redzējis jūsu seju, ja nebūtu runājis ar jums. Bet jūsu skaistums, jūsu valoda liecina, ka piederat augstākai kārtai, un šī pretruna ar jūsu apģērbu un šo nožēlojamo kvartālu man to pierāda, ka aiz jums mīt kaut kāds noslēpums. Jūs klusējat; par to vairs nerunāsim. Vai mēs vēl esam tālu no jūsu dzīvokļa?
Šai brīdī viņi sasniedza Fosē Senviktora ielu.
— Vai jūs redzat mazo, melno māju? — norādīdama uz kādu celtni šaipus zooloģiskā dārza mūra, jautāja nepazīstamā. — Kad mēs to sasniegsim, jūs mani atstāsit.
— Labprāt, kundze, pavēliet! Es te esmu, lai jums paklausītu.
— Vai es esmu jūs aizkārusi?