— Vai nebūtu bijis labāk, — viņa atbildēja smaidīdama, — ja jūs būtu uzdevis mani par savu sievu?
— Kundze, — Moriss teica, — tas ir svēts vārds, ar kuru nevar tik vieglprātīgi rotaļāties. Vēl man nav tas gods jūs pazīt.
Nepazīstamā klusēja, tagad savukārt sirds sažņaudzās viņai.
Tagad viņi gāja pa Marijas tiltu. Jo tuvāk jaunā sieviete nāca pie mērķa, jo straujāki kļuva viņas soļi. Viņi pārgāja pāri Turnelas tiltam.
— Tagad mēs esam jūsu apkārtnē, — teica Moriss, kad viņi nonāca Senbernāras piekrastē.
— Jā, pilsoni, — atbildēja dāma, — bet šeit jūsu aizsardzība man vajadzīga vēl vairāk.
— Tiešām, kundze, jūs man liedzat kaut ko prasīt par jums un tai pašā laikā darāt visu iespējamo, lai uzbudinātu manu ziņkāri. Tas nav cēli. Veltiet taču man kaut cik uzticības. Domāju, ka es esmu to pelnījis. Vai drīkstu zināt, ar ko man bija gods runāt.
— Jūs runājat ar sievieti, kuru izglābāt no vislielākajām briesmām un kura jums būs pateicīga visu mūžu, — smaidīdama atbildēja nepazīstamā.
— Tik daudz es neprasu, kundze, esiet mazāk pateicīga, bet sakiet man savu vārdu.
— Neiespējami!
— Bet jūs to būtu teikusi pirmajam sekcionāram, ja jūs būtu aizvesta uz sargposteni.
— Nē, nekādā ziņā!
— Tad jūs ieslodzītu cietumā.