Vēl pirms pusnakts sarakstos bija pierakstījušies 30000 brīvprātīgo.

Tikai šovakar notika tas pats, kas bija noticis septembra dienās: katrā sekcijā ierakstīdamies, brīvprātīgie prasīja, lai pirms viņu aizbraukšanas tiktu sodīti nodevēji.

Šie nodevēji patiesībā bija kontrrevolucionāri, noslēpušies sazvēr­nieki, kas no iekšienes apdraudēja revolūciju, kura bija apdraudēta no ārpuses. Bet viegli saprotams, ka šis vārds pieņēma plašāku nozīmi, tādu, kādu tam piešķīra ekstrēmās partijas, kuras toreiz plosīja Franciju. No­devēji — tie bija vājākie. Tā, piemēram, žirondisti bija vājākie. Montaņāri nolēma, ka nodevēji būs žirondisti.

Nākamajā rītā, tas bija 10. martā, sēdē piedalījās visi montaņaru de­putāti. Padzinuši sievietes, bruņotie jakobīņi aizpildīja tribīnes. Tad pil­sētas galva stādījās priekšā ar pašvaldības padomi, apstiprinot Konventa komisāru ziņojumu par pilsoņu uzupurēšanos, un vienbalsīgi atkārtoja so­lījumu radīt ārkārtas tribunālu nodevēju sodīšanai.

Ar skaļiem kliedzieniem pieprasīja tūlītēju komitejas ziņojumu. Komi­teja tūliņ sanāca uz sēdi, un desmit minūtes vēlāk Roberts Lendē pa­ziņoja, ka tiks radīts tribunāls, kas sastāvēs no deviņiem pilnīgi neatkarī­giem tiesnešiem, kas visādā ziņā centīsies panākt notiesāšanu, būs sadalīti divās pastāvīgās sekcijās, un pēc Konventa pieprasījuma vai arī tieši vajās tos, kas centīsies maldināt tautu.