Va- lāns un Danpjērs, piespiesti cīnīties atkāpjoties, bija ļāvuši viņiem atņemt daļu karamateriālu. Vairāk nekā desmit tūkstoši bēgļu jau bija atstājuši armiju un izklīduši zemes iekšienē. Beidzot Konvents, kam bija palikusi vienīgā cerība uz Dimurjē, sūtīja kurjeru pēc kurjera, pavēlēdams atstāt Bisbojas krastus, kur viņš gatavojās izcelties Holandē, lai nāktu pārņemt Māsas armijas komandēšanu.

Kā dzīvā miesa jūt sirdī, tā Francija juta savā sirdī — Parīzē — ikvienu sitienu, kuru viņas miesā iecirta vai nu ienaidnieka iebrukums, vai dumpis, vai nodevība pat visattālākajā vietā. Katra uzvara radīja prieku, katra ne­veiksme — bailes un izmisumu. Tāpēc ir viegli saprotams, kādu apjukumu izsauca cits pēc cita sekojošie zaudējumi, kādus mēs nupat izjutām.

Dienu iepriekš, 9.martā, Konventā bija notikusi vētraina sēde. Visi virs­nieki saņēma pavēli tūliņ ierasties savās karaspēka daļās, un Dantons, šis pārdrošais neiespējamo lietu izdomātājs, kuras tomēr piepildījās, Dantons, kāpdams tribīnē, bija iesaucies:

„Jūs sakāt, ka mums trūkst kareivju? Piedāvāsim Parīzei izdevību glābt Franciju, prasīsim tai trīsdesmit tūkstošus cilvēku, aizsūtīsim viņus Di­murjē, un tad būs glābta ne tikai Francija, bet arī Beļģija nodrošināta, kā arī iekarota Holande."

Priekšlikumu pieņēma ar sajūsmas saucieniem. Vēl tajā pašā vakarā kopā tika sasauktas visas sekcijas un izkārti sazīmēšanas saraksti. Visi teātri palika slēgti, lai nepieļautu izpriecas, un par sēru zīmi virs rātsnama plīvoja melnais karogs.