Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu nometni, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskaistākajā ap­kārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bārdām. Ziemas lietavās apkārtējās krikas bija pārplūdušas, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lielie koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kupliem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecīgajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīvnieku pasaule.

Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs je- nots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, plakanām rozā ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smiek­līgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā ar uzmestu kupri un izvērstām pēdām, lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlas. Jenots nonāca līdz ūdensmalai, kādu mi­nūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesi­mistiski un lēni šļūca uz otru ielejas malu barības meklējumos.