Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un, kamēr es tur uzturējos, augļi nogatavojās un pievilināja lielu daudzumu radījumu. Parasti visiem priekšā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķojušus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai neno­kristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atra­da uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turē­damas to priekšķepās, viņas grieza augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem apstrādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupē­damas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētādamas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām pie­cām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.