Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgaiņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļādamas āķus, aperkotus un citus sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās. Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni), no pretinieču sejām ne uz brīdi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mājienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu ne šo boksa maču jēgu, ne arī atklāju, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjautrināja.
Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu kokus, bija durukulijs. Šie īpatnējie, mazie pērtiķi ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās, pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī ielēkdami kokos nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sarežģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji raidīja visplašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērtiķiem vai jebkuriem citiem šādu izmēru dzīvniekiem.