- Bet pampā ir tikai milzumdaudz zāles, - viņš paskaidroja, plašā žestā savicinādams rokas, lai attēlotu zāles daudzumu, - nekā cita, mīļo zēn, tikai zāle un dažas govis.
Nu jā, aptuveni šis pampas apraksts nav pārāk tālu no patiesības - izņemot to, ka dzīvība šajos plašajos līdzenumos neaprobežojas tikai ar govīm un gaučo. Kad jūs nostājaties pampā un lēni griežaties ap savu asi - un jums visapkārt, sniegdamies pretī horizontam, zālājs plešas līdzens kā biljarda galds, šur un tur to pārtrauc gigantisku, sešas vai septiņas pēdas augstu dzelkšņu puduri kā neparasti, sirreālistiski svečturi. Liekas, zem karstajām, zilajām debesīm ainavai jābūt mirušai, taču aiz mirgojošās zāles mantijas un mazajos sauso, trauslo dzelkšņu mežiņos dzīvības daudzums ir fantastisks. Dienas karstajā laikā, jājot pa biezo zāles paklāju vai spraucoties cauri gigantisko dzelkšņu mežiem, tā ka to trauslie stublāji krakšķ un sprakšķ kā uguņošanā, nav daudz ko redzēt, izņemot putnus. Ik pēc četrdesmit vai piecdesmit jardiem zāles kušķos pie saviem mājokļiem kā sargkareivji tup alu pūces, vērdamās ar izbrīnītām, saltām acīm un, kad jūs nākat tuvāk, palēkdamās nodejo īsu, dusmīgu deju, pirms paceļas spārnos un nedzirdami aizveļas pāri zālei.
Jūsu pārvietošanos nenovēršami uzmana un komentē pampas sargsuņi - melnbaltie veiklspārnu tārtiņi, kas paslepus skraida šurpu turpu, šaudīdami galvas un uzmanīgi vērodami jūs, līdz beidzot paceļas spārnos un pikē apkārt, klaigādami trauksmaino "tero-tero-tero… tero… tero", kas jūdzēm tālu brīdina ikvienu par jūsu klātbūtni.