Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīkles piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunādamies, viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudie- nus, kas neatšķīrās no kaķa izdotajiem, un veselu virkni plūstošu, burbuļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vienīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc niecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgākajiem, gluži cilvēciskiem skūpstiem uz lūpām.
Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai pa retam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi grozījās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kai- mans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čaumala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzintara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzīvoja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesapratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krikas un upītes kādas simts pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem.