Nākamajā rītā es apgāju apkārt ezeram līdz niedrājam un tur sev par lielu prieku atradu jakanu kopā ar trīs diezgan no­mākta izskata mazuļiem. Izmeklējos ceturto, bet to nekur ne­redzēja, tā ka bija skaidrs - kaimanam daļēji paveicies. Man par izbailēm, iepriekšējās dienas pieredze jakanu nebija no­biedējusi, un viņa no jauna veda savu perējumu uz ūdens­rozēm; visu atlikušo dienu man sirds kāpa pa muti laukā, viņus vērojot. Kaut arī no kaimana nebija ne miņas, es pava­dīju vairākas nervozas stundas, un pret vakaru sapratu, ka ne­spēju to izturēt. Aizgājis uz ciematu, aizņēmos kanoe, kuru divi indiāņi laipni nogādāja līdz ezeram. Tikko satumsa, es apbru­ņojos ar spēcīgu kabatas lukturīti un garu nūju ar slidošu auk­las cilpu galā un devos kaimana meklējumos. Kaut arī ezers bija tik mazs, pagāja vesela stunda, pirms atradu viņu guļam virs­pusē līdzās dažām ūdensrozēm. Kad kaimanu ķēra lukturīša gaismas kūlis, viņa acis iemirdzējās kā rubīni. Ar vislielāko piesardzību es virzījos tuvāk un tuvāk, līdz varēju nolaist cilpu zemāk un uzmanīgi pārvilkt kaimana galvai, kamēr tas, gais­mas apžilbināts vai nohipnotizēts, gulēja pavisam mierīgi. Tad es strauji savilku cilpu un ierāvu ķepurojošos un raustošos ķer­meni laivā, - kaimans, kaklu piepūtis, izgrūda dobjus, skaļus niknuma rējienus un klabināja žokļus. Ievīstīju reptili maisā un nākamajā rītā aizvedu pa krīkām piecas jūdzes tālāk un palaidu vaļā.