Tās ķermenis bija mīksts, spārni joprojām slapji un dīvainās dzimšanas saņurcīti, bet es redzēju, ka saule dara savu darbu - spārni izžūst stingri un cieti, trausli kā sniegpārsliņas un tik komplicēti kā katedrāles logi. Arī ķermenis saspringa un kļuva brīnišķīgi debeszils. Spāre pāris reižu nošvīkstināja spārnus, mirdzinot tos saulē, tad grīļīgi aizlidoja, atstādama savas kādreizējās būtības nepie­vilcīgo čaulu, joprojām pieķērušos stublājam.

Es nekad agrāk nebiju redzējis šādu pārvērtību, un, kamēr apbrīnā blenzu uz neglīto čaulu, kas bija kalpojusi par māj­vietu šim brīnišķīgi mirdzošajam kukainim, es nozvērējos ne­kad mūžā nespriest par dzīvnieku pēc tā izskata.

DZĪVNIEKI APLIDOTĀJI

Lielākā daļa dzīvnieku uztver aplidošanu ļoti nopietni, un gadsimtu gaitā daži no tiem izstrādājuši fascinējošus paņēmie­nus, kā piesaistīt sev iepatikušos mātīti. Tie uzaudzējuši mul­sinošu daudzumu spalvu, nagu, izaugumu un pakakļu, attīs­tījuši apbrīnojamu krāsu, rakstu un smaržu daudzveidību, to visu izmantojot partneres iegūšanai. Neapmierinoties ar to vien, reizēm tēviņš atnes mātītei dāvanu vai demonstrē ziedu šovu, vai intriģē viņu ar akrobātisku uzstāšanos, deju vai dziesmu. Kad dzīvnieki aplido, tie ieliek šajā procesā visu sirdi un dvē­seli un, ja nepieciešams, ir pat gatavi mirt.



41 из 195