Atceros - reiz, kad biju pavisam jauns, es Grieķijā sēdēju mazas, lēnas upītes krastos. Pēkšņi no ūdens izrāpoja kukainis, kas izskatījās kā tikko ieradies no citas pasaules. Viņš veica grūtu ceļu augšup pa niedres stublāju. Radījumam bija lielas, izvalbītas acis, sačokurojies ķermenis, kas balstījās uz zirnekļa kājām, un pāri tā krūtīm bija pārmests dīvains, rūpīgi salocīts rīks, kas izskatījās pēc marsiešu akvalanga. Kukainis uzmanīgi rāpās augšup pa niedri, kamēr karstā saule žāvēja viņa atbai­došo ķermeni. Tad viņš apstājās un šķita iegrimstam transā. Radījuma pretīgais izskats apbūra un arī ieinteresēja, jo tajā laikā mana interese par dabaszinībām bija tikpat liela kā zinā­šanu trūkums, tādēļ es viņu nepazinu. Pēkšņi ievēroju, ka radījums, kas tagad bija viscaur nožuvis un kļuvis riekstbrūns, mugurpusē pārplīsis pa vidu pušu, un ka dzīvnieks no iekšie­nes it kā cenšas izkļūt ārā. Minūtēm ritot, pūliņi kļuva dru­džaināki un sprauga pletās plašāka, un drīz vien radījums izvil­kās no savas neglītās čaulas brīvībā; viņš bezspēkā izrāpās uz meldra, un es sapratu, ka tā ir spāre.