Kādu minūti tēviņš klusēja, it kā novērtēdams, kādu efektu šī skaņa radījusi abās mātītēs, taču tās turpināja sēdēt un bez emocijām viņu vērot. Viņš uz zara pāris reižu pakniksēja, iespējams, lai ierosinātu mātīšu uzmanību, tad pacēla spārnus virs muguras un mežonīgi savicināja, it kā nupat grasītos pacelties triumfējošā lidojumā. Viņš atpleta tos labi plati un izvirzīja uz priekšu, tā ka galva pilnīgi paslēpās spalvās. Tad viņš spārnus vēlreiz sacēla, mežonīgi savicināja un izrieza, lai apžilbinātu abas skatītājas ar savu brīnišķīgo, sniegbalto krūtežu. Tēviņš izgrūda jauku, melodisku trelli, kamēr garās sānu spalvas pēkšņi pašāvās uz augšu kā brīnišķīga pelnu pelēka, dzeltenbrūna un smaragdzaļa strūklaka, kas visu dziesmas laiku sīki trīsuļoja. Viņš pacēla savu īso asti un piespieda cieši pie muguras, tā ka abas spirālveida spalvas pārliecās pāri viņa galvai un smaragdzaļie diski nokārās abpus dzeltenajam knābim. Ķermenim šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, abi diski šūpojās līdzi kā svārsti un izskatījās, ka putns ar tiem žonglē. Viņš cilāja galvu un dziedāja pilnā sparā, kamēr zaļie diski virpuļoja šurpu turpu.