Abas mātītes izskatījās pilnīgi vienaldzīgas. Viņas tupēja krūmos un veltīja tēviņam vieglu interesi kā pāris mājsaimnieču dārgā modes skatē, kuras gan apbrīno modeļus, tomēr saprot, ka nav cerību tos nopirkt. Tad tēviņš, it kā cenzdamies pēdējiem spēkiem iesvelt savā publikā zināmu entuziasmu, pēkšņi uz zara apsviedās apkārt un, nodemonstrējis savu brīnišķīgo, sarkano pēcpusi, pieplaka pie zara ar plaši atvērtu knābi - mutes iekšpuse izrādījās koši ābolzaļa un tik spīdīga kā tikko nokrāsota. Viņš palika šādā stāvoklī un dziedāja, knābi atplētis; tad pamazām dziesma noklusa un brīnišķīgās sānu spalvas, pārstājušas trīsēt un raustīties, noplaka. Kādu mirkli tēviņš izstiepies tupēja uz zara un vēroja mātītes. Tās blenza uz viņu nogaidoši, kā cilvēki, kas izbaudījuši vienu labu burvju mākslinieka triku un tagad cer skatīt nākamo. Tēviņš vairākas reizes sīki iečiepstējās, tad no jauna izplūda dziesmā un pēkšņi krita uz priekšu, palikdams karājamies zem zara. Joprojām dziedādams, viņš plati ieplēta spārnus un pastaigājās šurpu turpu ar galvu uz leju. Šis akrobātiskais priekšnesums šķita pirmo reizi ieinteresējam vienu no mātītēm, jo viņa jautājoši pielieca galvu uz vienu pusi. Es nekādi nevarēju saprast, kā viņas spēj palikt vienaldzīgas, jo mani tēviņa dziesma un krāsas bija apbūrušas un savaldzinājušas.