Tēviņš pie­pūtās un it kā samierinājies ņēmās post spalvas; es nodomāju, ka šīm mātītēm jābūt sevišķi cietsirdīgām vai pilnīgi bez māk­slinieciskām izjūtām, ja tās spēj pretoties tādam priekšnesu­mam. Man bija žēl tēviņa, kura apbrīnojamajai aplidošanai jāpaliek neapbalvotai. Tomēr mana līdzjūtība bija veltīga, jo tēviņš ar prieka spiedzienu atrada vēl vienu vaboli un laimīgs ņēmās sist to pret zaru. Viņš acīmredzot nemaz neskuma, ka ticis atraidīts.

Ne visi putni ir tik labi dejotāji kā paradīzes putni, ne arī tik krāšņi ģērbti, toties apveltīti ar apburošu oriģinalitāti, ar kādu tuvojas pretējam dzimumam. Piemēram, lapeņputns. Manu­prāt, viņam piemīt viena no tīkamākajām aplidošanas meto­dēm pasaulē. Satīna lapeņputni, piemēram, nepavisam ne­izskatās iespaidīgi: viņi ir apmēram strazda lielumā un klāti tumši zilām spalvām ar metālisku spīdumu, kad uz tām krīt gaisma. Atklāti sakot, lapeņputns izskatās kā tērpies zilā, no vecuma spīdīgā sarža uzvalkā, un tā vien liekas, ka ar tik trū­cīgu garderobi viņa izredzes savaldzināt mātīti līdzinās nullei.

Bet šis putns to panāk ar ārkārtīgi viltīgu ietaisi: viņš būvē buduāru.

Reiz man palaimējās redzēt, kā lapeņputns būvē savu mīlas templi. Ari tas notika zoodārzā. Lapeņputns bija izvēlējies divus prāvus zāles kumšķus putnu mītnes vidū un rūpīgi attī­rījis lielu apli ap tiem.