Kādu minūti vai divas pa­staigājies šurpu turpu, viņš cieši sakļāva spārnus un ļāva ķer­menim brīvi nokarāties, viegli šūpodamies no vienas puses uz otru, pilnā kaklā sparīgi dziedādams. Viņš izskatījās pēc dīvaina tumšsarkana augļa, kas piestiprināts pie zara ar ziliem kātiņiem un viegli šūpojas vējā.

Šajā brīdī vienu no mātītēm pārmāca garlaicība, un viņa aizlidoja uz putnu mītnes pretējo galu. Tikmēr otra mātīte, galvu pieliekusi, cieši vēroja tēviņu. Strauji savēcinājis spārnus, tēviņš atgriezās stāvus pozīcijā uz zara, izskatīdamies mazliet pašapmierināts - manuprāt, pelnīti. Tagad es aizrautīgi gai­dīju, kas notiks tālāk. Tēviņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, spalvas saulē mirdzinādams, un mātīte nepārprotami uzbudinājās. Es nešaubījos, ka fantastiskā aplidošana, kas bija tik pēkšņa un brīnišķīga kā daudzkrāsaina uguņošana, ir viņu savaldzinājusi. Mātīte nudien šķita kā spārnos. Es nodomāju, ka viņa grasās aplaimot tēviņu par šo priekšnesumu un abi nekavējoties uz­sāks laulības dzīvi. Bet, man par pārsteigumu, viņa tikai pārli­doja uz zaru pie tēviņa, uzknāba mazu vabolīti, kas bija bez­mērķīgi klaiņojusi pa zaru, un, apmierināti ieklukstējusies, ar vabolīti knābī aizlidoja uz mītnes pretējo malu.