Vardēm uz­glūn slaidas čūskas, kas slīd cauri zālei kā vecas skolēnu kakla­saites ar pelēkiem, melniem un spilgti sarkaniem plankumiem. Entuziasma uzplūdā jūs esat gandrīz pārliecināts, ka atradīsiet svīres ligzdu. Šis putns atgādina lielu, pelēku tītaru; mazliet nomāktie jaunuļi pieplakuši saules izdedzinātajai zemei kā sviesta pikuči un paliek pilnīgi nekustīgi, kamēr jūsu zirgs gan­drīz uzkāpj tiem virsū. Pa to laiku viņu vecāki drudžaini svai­dās apkārt, izgrūzdami žēlabainus, trompetes skaņām līdzīgus trauksmes kliedzienus, kas jaucas ar maigākām instrukcijām mazuļiem.

Tāda nu ir pampa dienā. Vakarā, kad jājat mājup, saule no­grimst liesmaini košos mākoņos un lagūnās salaižas visdažā­dākās pīles, nosēzdamās izraibinot ūdeni ar vilnīšu ņirbām. Starp melnkaklu gulbju sniegkupenām kā rožaini mākoņi dreifē un seklumā barojas mazi ibisu bariņi.

Kad kļūst tumšāks, jājot cauri dzelkšņiem, jūs varat satikt kuprainus bruņnešus, kas apņēmīgi rikšo savās naksnīgajās atkritumu vākšanas gaitās kā dīvainas mehāniskās rotaļlietas; varbūt gadās ieraudzīt skunksu, kas, mijkrēslī vizēdams spoži melnbalts, apstājas ar stīvi izslietu asti un brīdinoši stampā priekškājas.

To visu es saskatīju pampā pirmajās pāris dienās. Mans draugs bija nodzīvojis pampā visu mūžu un nekad nebija pa­manījis, ka šī mazā putnu un dzīvnieku pasaulīte vispār pastāv. Viņam pampa bija "tikai zāle un dažas govis". Man bija viņa žēl.