BORISS DJACENKO
SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ
No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš
RIGA «LIESMA» 1989
Atklājumu, kas citkārt izlasāms vien lielu filozofu darbos, Vovka šorīt izdarīja pats: pasaule ir bēdu ieleja un dzīve — traģisks tukšums, bez mazākā cerību un prieka stariņa. Pie šīs atziņas Vovka nonāca, līdzko viņa samiegojusies acs pamanīja blakus gultai zīmīti: «Izārdi veco puloveru, gribu tev noadīt jaunu! Un nedauzies cauru dienu apkārt pa ostu! Mamma.»
Lūdzu, te nu cilvēkam vajadzētu saglabāt priecīgu omu un nekrist dziļā pesimismā! «Izārdi veco puloveru!» — tas skanēja gluži tāpat kā: nomazgā savu kaklu! — kas arī bija nepatīkami, bet to varēja pusminūtes laikā nokārtot, kamēr šāds sievišķa darbs aprija stundas. Un tad vēl: «Nedauzies cauru dienu apkārt pa ostu!» It kā tik svarīgo dzīves pieredzi varētu gūt, iebāžot degunu dzijas kamolā.
Saīdzis Vovka izlīda no gultas, uz mazgājamo bļodu — kā protestēdams pret savu verga likteni — tikai nicinoši paskatījās un paņēma bikses. To mugurpusē vīdēja divi ielāpi, un Vovka neviļus iedomājās, cik daudz miesisku un dvēselisku ciešanu tiktu aiztaupīts, ja viņam būtu tādas ādas bikses kā Ērikam. Zēns palūkojās uz kontaktdakšu ar elektriskā vada pagarinātāju.