Nopietnā reizē māte to izmantoja kā palīglīdzekli audzināšanā. Un, ja kājās nebija nekas cits kā nodilušas bik­ses, tas sāpēja. «Āda izolācijai būtu daudz piemērotāka,» mūsu varonis nopūtās. Vai viņš jau nojauta, kādiem piedzīvojumiem liktenis viņu šodien izraudzījis? Ar atbildi nesteigsimies. Taču, ja taisnība, ka lieli notikumi jau iepriekš piesaka savu tuvošanos, tad visai zīmīgi bija tas, ka Vovkam zem biksēm pēkšņi kaut kas ieniezējās un zēnam vajadzēja krietni kasīties, līdz nieze pārgāja.

Tā kā Vovka ilgāk vairs nespēja noskatīties uz ienīsto pulo­veru, ko māte bija izklājusi uz gultas, viņš nolēma aiziet pēc piena. Zēns paņēma no palodzes desmitsantīmu monētu un kannu. Līdzās kannai stāvēja stikla burka. Tajā peldēja četras- zaļas vardes. Vovka tās vakar bija izmakšķerējis kādā Rīgas parka dīķī; viņš gribēja šīs dzīvās radības iemainīt citiem pui­kām pret pastmarkām. Man rokā ir desmit santīmi, viņš prātoja,, ko gan visu nevarētu nopirkt, ja tie nebūtu jāizšķiež par tik plie­kanu šķidrumu kā piens. Viņš sarauca savu uzrauto degunteli, it ka grasīdamies šķaudīt, bet piepeši zēna šķelmīgās acis iezibsnījās. Viņam iešāvās prātā doma, kuras dēj atkal bija vērts dzīvot.

Piena veikals vēl bija slēgts, četras pienotavas kannas stā­vēja laukā pie durvīm. Vovka paskatījās apkārt un žigli ķērās