— Pat šitik daudz tu viņai neesi vērts.
— Un tu viņai vispār esi tukša vieta, — Ļovka mierīgi atteica.
— Manis pēc viņa var noslīcināties, man vienalga, — Vovka iekaisa dusmās.
— Noslīcināties? — Ļovka nievājoši smīkņāja. — Tevis dēļ viņa neietu pat lietū iesnas saķert.
— … ko viņa vēl gauži nožēlos. Kad es izaugšu liels un, riskēdams ar dzīvību, atvedīšu no Āfrikas ziloņa ilkņus, viņa nedabūs nevienu. Un tu arī ne.
— Ziloņa ilkņus! Tev nudien smadzenēs atkal kaut kas sagriezies.
— Tu jau nemaz nezini, ko es šorīt izdarīju.
— Ko tu varēji izdarīt — čučēji!
— Varbūt tu čučēji. Es atmaskoju piena šķaidītāju Daugavu.
— Tu laikam būsi pa kluso izokšķerējis viņa veikalu?
— Tā tev liekas. Es izdarīju kaut ko tādu, ka Daugavam vajadzēja saukt pēc palīdzības, citādi sievas būtu viņu nolinčo- jušas.
— Vēl pirms ceturtdaļstundas viņš bija sveiks un vesels.
— Sveiks un vesels, bet morāli salauzts, jo kopš šodienas viņš ir pilnīgi izputināts. Tiklīdz Daugava gribēja pārdot atšķaidīto pienu, tajā atskanēja kurkstieni — kvā, kvā —, jo pienā peldēja dučiem varžu.