— Ak tā, — Ļovka beidzot visu saprata, — tu taisies uz raudāšanu tāpēc, ka es nesu Zvaigznītes iepirkumu somu. Neviens man to nav aizliedzis.
— Es tev to aizliedzu.
— Tu man nevari neko aizliegt.
— Ļoti labi varu. Ka kraušu pa degunu!
— Nekā tu nekrausi.
— Un bez tam vēl miltos samalšu.
— Nekā tu neizdarīsi.
— Tūūū!
— Nu, nu, ko tu teiksi?
— Tu esi pretīgs tupeļu lāpītājs.
— Un tu? Slaists, kas to vien zina kā muldēt!
— Tu esi zaķapastala!
— Pats esi zaķapastala.
— Noskūts mērkaķis tu esi.
— Pats esi mērkaķis.
— Tu esi puņķains ķēms!
— Pats esi ķēms.
— Paklausies, Ļovka, ja tu vēlreiz pateiksi «pats esi», mana pacietība būs galā, tu, vecā gramofona plate!
— Pats esi gramofona plate.
Pret aukstasinīgi izteikto «pats esi» Vovka bija bezspēcīgs. Viņš varēja izgudrot pašus skaistākos un atjautīgākos lamuvārdus, Ļovkas «pats esi» atspēlēja tos viņam atpakaļ, kā siena atsit bumbu. Tur varēja līdzēt vien rupja vara. Kurinātāja Jū- tiņa jaunā sieva iztraucēja kareivīgo izskaidrošanos.
— Atkal jau kautiņš? Izbeidziet! — viņa bargi uzsauca abiem ķildniekiem.
— Kauties? Ar šito? Pē!
— Pats — pē.
Nekas nelīdzēja, Vovkam vajadzēja mainīt taktiku. Viņš nospļāvās Ļovkam pie kājām.