— Eh, kā derētu drusku viskija! — noteica pirmais pēc piecpadsmit minūšu garas pauzes.
Pagāja vēl stundas ceturksnis, iekams vācietis ne no šā, ne no tā ierunājās:
— Mani bendē nost drudzis. Es pametīšu jūs, Grifit, līdzko būsim nonākuši Sidnejā. Man pietiek tropu! Man vajadzēja iepazīt jūs labāk, iekams es parakstīju kontraktu ar jums.
— Nekāds sevišķais stūrmanis jūs neesat, — atteica Grifits, pārāk sakarsis, lai runātu asākā tonī. — Kad Guvutu piekrastē padzirdēja, ka esmu pieņēmis jūs, visi mani izsmēja. «Ko? Džeikobsenu?» viņi teica. «Jūs neno- bēdzināsiet no viņa ne tikai pudeli džina, bet pat sērskābi — visu viņš uzošņās.» Jūs tiešām lieliski attaisnojāt savu reputāciju. Jau divas nedēļas neesmu ņēmis mutē ne lāsīti — jūs visu esat uzokšķerējis.
— Ja drudzis jūs būtu kratījis tāpat kā mani, jūs saprastu, — palīgs raudulīgi taisnojās.
— Es jums nepārmetu, — atbildēja Grifits. — Es tikai vēlos, kaut dievs atsūtītu mums ko iedzert vai arī uzpūstu vējš. Jūtu, ka rit mani sāks kratīt drebuļi.
Palīgs piedāvāja viņam hinīnu. Savēlis piecdesmit granu pilulu, Grifits iemeta to mutē un norija tāpat sausu.