— Ak kungs, ak kungs! — viņš vaidēja. — Kā es sapņoju par zemi, kur nepazīst hinīna! Nolādētais elles izgudrojums! Savā mūžā esmu aprijis to tonnām.
Viņš atkal urbās ar acīm jūras tālēs, cerēdams saskatīt kaut kādas vēja pazīmes. Parasto pasāta mākoņu nebija, un saule, kāpdama aizvien augstāk, pārvērta debesis par liesmojošu varu. Svelme bija ne tikai sajūtama, bet arī saredzama, un Grifits veltīgi meklēja atvieglojumu, skatīdamies uz krastu. Liedaga baltums sāpīgi dzēla acis. Palmas stāvēja pilnīgi nekustīgi, iezīmēdamās uz vienmuļā biezo džungļu zaļuma fona kā no kartona izgrieztas dekorācijas. Melnādainie puišeļi, kas kaili rotaļājās šajā smilšu un saules žilbumā, aizvainoja un sāpināja Grifitu, kuram saule sagādāja ciešanas. Viņš juta tādu kā atvieglojumu, kad viens no puišeļiem skriedams paklupa un četrrāpus ievēlās siltajā jūras ūdenī.
Pēkšņi uz klāja strādājošie melnādainie iekliedzās — un abi baltie paskatījās uz jūras pusi. Ceturtdaļjūdzes.attālumā aiz rifa parādījās gara, melna kanoe.
— Gumu puiši no kaimiņu līča, — nosprieda palīgs.
Viens no melnādainajiem nāca uz pakaļgalu, soļodams
pa nokaitēto klāju viegli — kā cilvēks, kura kailās kājas nejūt karstumu. Arī tas aizvainoja Grifitu, un viņš aizvēra acis. Taču pēc brīža viņš tās plati iepleta.