— Baltais saimnieks ar puišiem no Gumu, — teica melnādainais.
Abi baltie piecēlās un raudzījās uz laivu. Tās pakaļgalā bija skaidri redzams sombrero, kas piederēja baltajam. Palīga sejā pavīdēja satraukums.
— Tas ir Grifs, — viņš sacīja.
Grifits vērīgi, ieskatījās un sakaitināts izlamājās.
— Kas šim te meklējams? — viņš vaicāja palīgam, žilbinošajai jūrai un debesīm, nežēlīgi sveilējošajai saulei, visam pārkarsētajam, nepielūdzamajam izplatījumam, ar kuru bija savijies viņa liktenis.
Palīgs ieķiķinājās.
— Es jums teicu, ka no tā jūs vaļā netiksiet.
Taču Grifits neklausījās.
— Ar visu savu naudu viņš staigā apkārt kā meslu ievācējs, — Grifits turpināja dusmu uzplūdā. — Viņš ir apkrauts ar naudu, piebāzts ar naudu, gandrīz vai plīst no naudas. Es droši zinu, ka viņš pārdevis savas plantācijas Iringā par trīssimt tūkstošiem mārciņu. Pats Bells man to pateica, kad mēs pēdējo reizi metām pa lampu Guvutu. Viņam ir miljoni un miljoni, bet viņš kā Seiloks neatlaižas no manis nieka grašu dēļ. — Tad Grifits uzbruka palīgam. — Protams, jūs man to teicāt. Nu, tad turpiniet, runājiet vien! Bet ko jūs man nupat gribējāt teikt?
— Es teicu, ka jūs viņu nepazīstat, ja cerējāt aizlaisties no Zālamana salām, nesamaksājis viņam.