Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatka­rības cietoksnis dienvidjūrās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeo­grāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņo­jums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Val­stis vienā laikā nebūtu atklājušas, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-īvas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas par Fitu-lvu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.

Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts arī par Tui Tulifau, netraucēts sprieda tiesu un noteica likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis no galvas līdz kājām, bet arī kara­lis kopš pirmā elpas vilciena. Kaut gan valdīja jau piec­desmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas jāsaprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mē­nešus pirms dzimšanas.