Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apjomu vīrs, sešarpus pēdu garš un, nebūdams nemaz pārmērīgi ap­taukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņu. Tas tomēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtās». Se- peli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņu, bet viņas brālis Ui- liami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jā­pilda premjerministra pienākumi, pārsniedza viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tu­lifau bija jautras dabas, liels izēdājs un plītnieks. Jautri ļaudis bija arī visi viņa pavalstnieki; vienīgi tais reizēs, kad noskaitās, viņi dažkārt atļāvās pat apmētāt ar sprā­gušiem sivēniem savus apkaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem — senajās dienās viņu piekrastē to bija nācies piedzīvot pirātiska­jiem sandalkoku un vergu tirgotājiem.

Grifa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pabrau­cis garām Pīlāru klintīm pie ieejas, tagad gausi virzījās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un ne­varēja vien saņemties, lai sāktu kārtīgi pūst. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un vīri šļaucījās pa pūpi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no kajītes, grezni uz­cirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.