—   Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.

—   Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.

—   Lika drusku pagaidīt! — Kravas pārzinis negribēja atzīties.

—   Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iz­nāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu ne­būsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, vainags galvā, bet roka ap Taituas vidukli.

—   Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās. — Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.

—   Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas nesanāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mugurā.

—   Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifau katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk nerādiet viņam šo kreklu ne acīs, citādi tam pēdējā stundiņa klāt.

—   Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pagriez­dams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis būdiņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķī­lāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar dunci makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim. — Va­rat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš! Tikai ne­atlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zīmes, un no rīta mēs varam būt aizslīdējuši pretī kopras šķūņiem.