Mandela ir nevienam nezināms ciematiņš Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē. Tas nav liels, un tā iedzīvotāji ir miermīlīgi ļautiņi, vēl miermīlīgāki nekā blakus dzīvojošo cilšu piederīgie. Mandelā ir maz vīriešu, bet daudz sieviešu, tāpēc tur ir spēkā veselīga un nepieciešama poligāmija; sievietes cītīgi dzemdē bērnus, un puisēna piedzimšana tiek sveikta ar skaļām gavilēm. Bez tam tur dzīvo Abvaks, kuram galva allaž nokārusies uz viena pleca, itin kā viņa kakls kādreiz būtu juties ļoti noguris un uz visiem laikiem atteicies pildīt savu parasto pienākumu.

Cēlonis visām šīm savdabībām — gan ciematnieku miermīlībai, gan poligāmijai, gan Abvaka nogurušajam kaklam — meklējams pagaiušajos gados, laikā, kad Man- delas līcī bija izmetis enkuru šoneris «Meklētājs» un kad Taijs, ciemata vecākais, bija iecerējis ātri iedzīvoties bagātībā. Līdz pat šai dienai Mandelas ļaudis, kas ir asins- rada rietumpusē mājojošai Badaino ciltij, piemin un, elpai aizraujoties, pārstāsta toreizējos notikumus. Tiklīdz tos sāk pārrunāt, bērni tūdaļ sasēžas pulciņā un nevar vien nobrīnīties par to cilvēku trakumu, kuri varētu būt bijuši viņu priekšteči, ja vien nebūtu sakaitinājuši Sauleszemes iemītniekus un ņēmuši tik bēdīgu galu.

Notikumi sāka risināties ar to, ka no «Meklētāja» krastā nokāpa seši cilvēki ar tik smagiem mantu saiņiem, itin kā būtu ieradušies uz palikšanu, un apmetās dzīvot Nī- gas iglu. Viņi gan par mitekli labi samaksāja ar miltiem un cukuru, taču Nīga bija ļoti sarūgtināts tālab, ka viņa meita Misačija izlēma dalīt savu likteni ar Billu Balto un meklēt pārtiku un segas pie balto cilvēku vadoņa.

— Viņa ir liela izpirkuma vērta, — Nīga žēlojās cie- matniekiem, kas bija sapulcējušies ap ugunskuru, kamēr seši baltie cilvēki gulēja. — Viņa ir izpirkuma vērta, jo mums ir vairāk vīriešu nekā sieviešu, un vīrieši piedāvā augstas cenas par sievu. Mednieks Unenks man solīja tikko kā izgatavotu kajaku un šauteni, ko iemainījis no Badaino cilts. Re, ko man piesolīja, bet tagad viņa ir projām un es neesmu dabūjis nekā!