— Es arī piedāvāju izpirkumu par Misačiju, — noņurdēja kāda balss, tomēr ne sevišķi dusmīgi, un uz brīdi uguns atblāzmā pavīdēja Pīlo priecīgā seja ar platiem vaigu kauliem.

— Arī tu, — Nīga apstiprināja. — Un bija vēl citi. Kāpēc gan Sauleszemes iemītnieki ir tādi nemiera gari? — viņš kašķīgi noprasīja. — Kāpēc viņi nevar palikt savās mājās? Sniegazemes ļaudis neceļo uz Sauleszemes iemītnieku novadiem.

— Labāk pajautā, kāpēc viņi te nāk, — tumsā atsaucās kāda balss, un priekšplānā izspraucās Abvaks.

— Jā! Kāpēc viņi nāk? — daudzas balsis nogaudās, un Abvaks pavicinaja roku, lai apklust.

— Cilvēki nerakņājas zemē tāpat vien, pa tukšo, — viņš sāka runāt. — Man prātā, kā tas bija ar Vaļu ķērājiem, kuri arī ir Sauleszemes iemītnieki un kuru kuģis gāja bojā ledū. Jūs visi vēl atceraties Vaļu ķērājus, kas atbrauca pie mums salauztās laivās, bet, projām ejot, kad jau bija sācies sals un zemi klāja sniegs, aizveda līdzi suņus un nartas. Jūs atceraties — kamēr tie gaidīja uz sala iestāšanos, viens no tiem sāka rakņāties pa zemi, tad jau divi un trīs, un pēc tam rakās visi un varen uztraukušies strīdējās savā starpā. Ko viņi tur izraka no zemes, mēs nezinām, jo viņi padzina mūs tālāk, lai neskatāmies. Pēc tam kad viņi bija projām, mēs to vietu apskatījām, tomēr neko neatradām. Taču zemes te ir daudz, un visu to viņi vēl nav izrakņājuši.

— Jā, Abvak! Tā ir! — cilts ļaudis apbrīnā izsaucās.

— Tāpēc es domāju tā, — viņš nobeidza savu runājamo, — laikam viens Sauleszemes iemītnieks pastāsta otram, un šiem Sauleszemes iemītniekiem tas ari ir pastāstīts, un viņi atbraukuši rakņāties pa zemi.

— Bet kā tas var būt, ka Bills Baltais runā mūsu valodā? — taujāja kāds vecs, sažuvis sīka auguma mednieks. — Bills Baltais, kuru mūsu acis līdz šim vēl ne reizi nav skatījušas?