— Ak tā gan? Ak tā gan? — Taijs murmulēja, jo bija pārāk satriekts un parunāt nespēja.

Pēkšņi viņš salēcās un sāka viscaur drebēt, jo no plaisas izlauzās Billa Baltā balss.

— Labi gan, — tā teica. — Es te meklēju to vīru, kas eizrāpās ar apgrieztu sprandu, bet āre — atradu Taiju. Met šauteni zemē, Taij, nomet tā, lai es dzirdu to atsita- mies pret klintīm.

Taijs bez vārda runas paklausīja, un Bills Baltais izlīda dienas gaismā. Taijs izbrīnā viņu apskatīja. Tas bija izdilis, noskrandis un netīrs, un acis tam kvēloja kā divas ogles dziļos dobuļos.

— Esmu izsalcis, Taij, — viņš teica. — Ļoti izsalcis.

— Es esmu puteklis pie tavām kājām, — Taijs attrauca.

— Tavs vārds man ir likums. Es taču pavēlēju saviem ļaudīm tev nepretoties. Es devu padomu …

Bet Bills Baltais bija apgriezies un sauca pa plaisas ieeju:

— Ei! Čārlij! Džim! Paķeriet lidzi sievišķi un nāciet šurp.

— Tagad mēs gribam ēst, — viņš teica, kad biedri un Misačija bija izlīduši āra.

Taijs labinādamies berzēja rokas.

— Daudz mums nav, bet tas viss ir tavs.

— Pēc tam mēs pa sniegu dosimies uz dienvidiem, — Bills Baltais turpināja.

— Lai ceļš jums būtu bez grūtībām un taka bez šķēršļiem.

— Ceļš ir garš. Mums vajadzēs suņus un pārtiku — daudz!

— Tavi ir labākie no mūsu suņiem un pārtika, cik vien tie spēj panest.

Bills Baltais pārkāpa pār plaisas malu un gatavojās rāpties zemē.

— Bet mēs atgriezīsimies, Taij. Mēs atkal atgriezīsimies, un mūsu dienas šajā zemē būs ilgas.