Kunkstētājs tuvojās lēnām, līdz pēdīgi, daudz reižu apstājies, sasniedza izeju, un Taijs nu skaidri zināja, ka Sauleszemes iemītnieks tas nav. Tālab viņš iebāza roku plaisā un tur, kur vajadzēja būt cilvēka galvai, atdūrās pret pleciem, kas bija stāvus izslieti virs saliektām rokām. Galvu viņš sataustīja vēlāk — tā nestāvēja pacelta, bet karājās uz leju, tā ka galvvidus skāra alas grīdu.

— Vai tas esi tu, Taij? — galva ierunājās. — Jo tas esmu es, Abvaks, esmu bez spēka un salauzts kā nepareizi aizsviests šķēps. Mana galva karājas pie zemes, un bez atbalsta es leja norāpties nevaru.

Taijs ielīda plaisas ieejā un piecēla Abvaku kājās, at- sliedams to ar muguru pret sienu, taču galva tam karā- jās uz krūtīm, un tas stenēja un vaimanāja.

— Ai vai, ai vail — Abvaks gaudās. — Olufs bija aizmirsis, ka arī Misačija zina šo noslēpumu, un viņa to fl būs pateikusi Sauleszemes iemītniekiem, citādi taču viņi i nebūtu gaidījuši pie spraugas izejas. Un tāpēc es tagad I esmu sakropļots un bezpalīdzīgs — ai vai, ai vai!

— Un vai tad viņi nomira, tie nolādētie Sauleszemes 1 iemītnieki, tur pie šaurās spraugas izejas? — Taijs pra- i sīja.

— Kā es varēju zināt, ka viņi gaida? — Abvaks gārdza.

— Jo mani brāļi jau bija aizgājuši pa priekšu, daudzi, daudzi, bet nebija nekāda cīņas trokšņa. Kā es varēju zināt, kāpēc nav nekāda cīņas trokšņa? Bet, pirms es to uzzināju, divas rokas bija sagrābušas manu kaklu tā, ka es nepaspēju iekliegties, lai brīdinātu-brāļus, kas vēl nāca. Tad vēl divas rokas sagrāba mani aiz galvas un divas aiz kājām. Tā es pilnīgi biju Sauleszemes iemītnieku varā. Rokas ap galvu turēja marū uz vietas, bet rokas ap kājām grieza manu ķermeni riņķī — tā, kā mēs apgriežam kaklu pīlei dūksnājā, ta viņi apgrieza manu kaklu.

Tomēr mirt man nebija lemts, — viņš turpināja, un pat tā kā lepnums ievibrējās viņa balsī. — Es vienīgais esmu palicis. Olufs un pārējie guļ rindā uz muguras, sejas tiem sagrieztas gan šā, gan tā, un dažam seja ir apakšā; kur vajadzētu atrasties pakausim. Nav labi ko tādu redzēt; jo, 1 kad mana dzīvība atgriezās, es tos visus redzēju lāpas gaismā, ko bija atstājis kāds Sauleszemes iemītnieks, un pats es biju nolikts vienā rindā ar tiem.