Gaidīt klientu pirmdienā — slikta zīme. Bet gaidīt tādā laikā — tīrais ārpārts. Pēdējo klientu tiku redzējis pirms dienām piecām, pie tam, pēc skata spriežot, dakteris noderētu viņam krietni vairāk nekā detektīvs.
Vārdu sakot, varēja mierīgi tupēt mājās, laiku pa laikam katram gadījumam iebaudot kādu aspirīnu, un pāršķirstīt vecas avīzes. Jaunajās it nekas interesants netrāpījās. Atskaitot epidēmiju, tās likās atgremojam vecvecas ziņas: krievi atkal draud Rietumiem, biržas kursi atkal krītas, franči atkal streiko, mūsu pretraķešu aizsardzības sistēma (jaunais variants) atkal solās būt visefektīvākā.
Un tomēr nesēdēju mājās. Vainīga pie tā bija mana sieva, pazīstamā gaišreģe Minerva Zingere. Sieviete, pat ja viņa pretendē uz kaut kādiem sakariem ar mistiskiem spēkiem, paliek sieviete. Viņa var neatzīt konstitūciju, likumīgo valdību, savu likumīgo vīru, tomēr pakļaujas modei. Pakļāvusies pašai pēdējai diezgan ienesīgai modei, Mi- nerva, sekodama daudzu astrologu paraugam, sāka pareģot biržas kursus.
Lai nebūtu atkarīga no providences vien, Minerva algoja Oskaru Stankeru, kāda ievērojama biržas māklera kādreizējo palīgu. No rītiem Stankers apvilka drēbes, kuras pat reklāmas nolūkos nebūtu paņēmuši ķīmiskai tīrīšanai.