Tā kā nebija ko dartf, ieslēdzu televizoru.

Nokļuvu-tieši senāta sēdē. No laikrakstiem zināju — daudzi jo daudzi sabiedrisko interešu drošsirdīgie aiz­stāvji, kuri nebijās ne no prezidenta, nedz no paša velna, bijuši spiesti ar kaunu kapitulēt mikroskopiskajiem agre­soriem no Honkongas.

Taču operatori prata uzņemt sēžu zāli tādā rakursā, ka tukšās vietas gandrīz vai nemanīja.

Runāja senators Validons. Viņš pieprasīja visenerģis­kākos soļus dzelzceļu avāriju novēršanai. Ne bez intereses noklausījos arī debates. Oratori izteicās vienādi augstā stilā, taču pēc runu satura varēja jo viegli uzminēt, kas apmaksā šo augsto stilu — dzelzceļu sabiedrības vai viņu niknākie konkurenti — aviolīniju īpašnieki.

Pēc tam pienāca kārta diktoram. Neparasti īsajam pē­dējo notikumu kopsavilkumam sekoja jo sīkas vēstis no gripas frontes. Pat televizors sadrūma, tas iesāka kaut kā nelādzīgi mirkšķināt.

Slimnieku skaits galvaspilsētā pēdējo stundu laikā pa­lielinājies par dažiem tūkstošiem. Samazinājies filmu iz­laidums, jo sirgst ne tikai krietns skaits kinozvaigžņu, bet arīdzan puse tehniskā personāla. Prāvākie universālveikali visās pilsētās gandrīz tukši. Pirmo reizi galvaspilsētas metropolitēna vēsturē pieplūduma stundās var atrast brī­vas sēdvietas. Dažas bankas, ņemot vērā darbinieku mas­veidīgo saslimšanu, atteikušās no tādām operācijām kā aizņēmumu piešķiršana privātpersonām, vekseļu inkasācija utt.