Lietus (varbūt arī sniegs) nemitējās. Lai kaut cik izkliedētu drūmo garastāvokli, piezvanīju Mūnam. Bet viņa sieva Džīna kā allaž atradās nomodā.
— Sems jūtas labāk, bet aicināt viņu pie telefona nav ko domāt. Stingrs gultas režīmsl
Sai mirklī man izlikās, ka aiz durvīm ir kāds aizdomīgs troksnis.
Pārbaudīt, kas tur notiek, neatlika laika, jo mēģinājums pierunāt Džinu prasīja visu manu enerģiju — man vajadzēja noklausīties veselu lekciju par gripu. Dakteris kategoriski aizliedzis Mūnam celties. Ja es nevēloties viņa nāvi, tad vienīgā iespēja parunāt ar viņu — atkāpt pašam ciemos.
Piemirsis, ka loģika iedarbojas uz sievietēm tieši pretēji, paskaidroju viņai, ka esmu potenciāls baciļu nēsātājs (šo terminu biju nule patapinājis no Džīnas lekcijas) un varu pa otram lāgam inficēt gan Mūnu, gan viņu pašu. Cerēju, ka Džīna uzslavēs mani par gādību, bet viņa nez kādēļ apvainojās. Sadzirdējusi no guļamistabas Mūna balsi — viņš par varas mākti rāvās pie tālruņa —, Džīna nometa klausuli.
Man neatlika nekas cits kā atkal vērot loga rūtis, pa kurām tecēja blāvas straumītes. Pasaule bija vienmuļa un pelēcīga līdz derdzīgumam. Vienīgā cerība bija elektriskā reklāma uz pretējā nama jumta. Parasti to mainīja uz vakarpusi. Bet elektriķis acīmredzot arī bija saaukstējies — jau otro dienu no vietas maģiski burti aicināja iebaudīt pasaules visgardāko saldējumu «Ziemeļpols».