—   Brauc ātrāk mājāsl — balss čerkstēja. — Noticis kaut kas briesmīgs.

—  Tā jau domāju, — atsaucos pārbiedētā balsī. Atmi­ņas par pēdējām divām nedēļām, kad Minervas nepār­trauktā sūkstīšanās laupīja pat miegu, acumirklī izgaisa. Iztēlē jau redzēju viņas vārdu sēru ierāmējumā un, sa­taustījis bikšu kabatā mašīnas atslēgu, uzsaucu:

—   Izbraukšu pēc minūtes! Bet tu tikmēr iedzer aspi­rīnu un apsedzies pēc iespējas siltāk! Dakteris, cerams, jau izsaukts?

—   Vēl ne, bet derētu izsaukt tev — pie tam psihiatru. Es tev veselu pusstundu mēģinu iestāstīt, ka pfe manis tūlīt ieradīsies Karls Ebots, tas pats reportieris no «Tele­grāfa», bet tu iesaki man pielikt pie kājām termoforu! Pēc šīs sasodītās pašnāvības mana reputācija ir vējā! Ko lai daru? Ko lai saku viņam?!

—   Iepriecini Ebotu ar pareģojumu, ka tuvākajās ne­dēļās vēl daži miljoni saslims ar Honkongas gripu. Ar šo nekļūdīgo prognozi tu pilnīgi reabilitēsi savu labo slavu.

Nezinu, ko Minerva pateica pēc tam, jo durvju zvans lika man pagaidām nolikt klausuli uz galda.

Nācējas bija divas gaužām izskatīgas, stipri pajaunas sievietes. Pēc klientēm viņas diez kā neizskatījās. Palūdzu viešņas noģērbt mēteļus un pievērsos atkal telefonam.

Grasījos ātrumā atvadīties no Minervas, bet izbeigt sa­runu, ja vada viņā galā atrodas sieviete, kura netaisās ap­klust, nav nemaz tik viegli. Apmeklētājām muguru pa­griezis, brīdi noklausījos Minervas uzskatus par egois­tiem, kuri izmanto tuvinieku ciešanas savu seklo asprātību demonstrēšanai.