Sarunādamies neredzēju, ko dara manas apmeklētājas. Aizdomīga čaukstoņa lika man spēji apgriezties.
Viena meitene patlaban vilka pāri galvai puloveri, otra vēl cīkstējās ar rāvējslēdzi. Mirkli galīgi apstulbu, nākamajā sāku rīkoties. Vienai mazliet varmācīgi novilku puloveri uz leju, otrai pasniedzu savu mutautu. Spriežot pēc lielajām lāstekām, kas pilēja no gluži sarkanā, apsaldētā deguna, abas bija kļūdījušās dzīvokļiem. Terapeits profesors Hudsonlejs pieņēma pacientus stāvu zemāk.
Lūkoju ieskaidrot viņām šo pārpratumu, bet tā meitene, kas likās mazāk saaukstējusies, tikai paraustīja plecus.
— Nekā tamlīdzīga, mēs nākam tieši pie jums. — Viņa izvilka no somiņas vēstuli. — Lūk, jūsu aicinājums ierasties uz filmēšanas mēģinājumu.
Beidzot pār mani nāca apskaidrība. Atcerējos aizdomīgo troksni pie durvīm, ko sadzirdēju, runādams ar Mūna sievu. Ar grūtībām ticis vaļā no apmeklētājām, izgāju gaitenī un apskatīju durvis no ārpuses. Parasti uz tām varēja redzēt mūsu cienījamo izkārtni «Detektīvaģentūra Mūns un Deilijs». Tagad tās vietu aizņēma gluži cita: - «M. P. Pintiks. Populārzinātnisku filmu studija».