Ilgas pēc klaidoņa dzives

Ikdienas ķēdi grauž:

Pēc ziemas snaudiena spives

Atkal mūžseno ceļu jauž.

Elaks avīzes nelasīja, citādi viņš būtu zinājis, ka pār galvu savelkas draudīgi mākoņi — ne tikvien pār viņu, bet pār visiem suņiem ar spēcīgiem muskuļiem un biezu, garu spalvu, cik vien to mīt piekrastē no Pjudžeta līča līdz Sandjego pilsētai. Tā kā cilvēki, kas meklējumos kle­joja pa polāro apgabalu tumsību, bija uzgājuši dzeltenu metālu, bet tvaikoņu un transporta sabiedrības šo atra­dumu skaļi izreklamējušas, tūkstošiem cilvēku brāztin brāzās uz Ziemeļu novadiem. Šiem cilvēkiem bija vaja­dzīgi suņi — lieli, stipri suņi, kas spētu vilkt nartas un kam būtu kupli kažoki, ar ko pasargāties no aukstuma.

Baks dzīvoja lielā mājā saules apmirdzētajā Santakla- ras ielejā. Ļaudis šo māju dēvēja par tiesneša Millera muižu. Tā atradās sāņus no ceļa, pa pusei koku aizsegta, un caur biezokni tikko varēja saskatīt plašo, ēnaino ve­randu, kas apjoza māju no visām četrām pusēm. Uz māju veda grantēti piebraucamie ceļi, kas līkumoja starp līdze­niem maura laukumiem un aizlocījās zem staltu papeļu sapīņātajiem zariem. Mājas aizmugurē platības bija vēl varenākas nekā priekšpusē. Tur atradās lieli staļļi, kuros rosījās kāds ducis zirgpuišu un to izpalīgu, tur rindām virknējās meža vīnstīgām apaugušas kalpotāju būdiņas un neskaitāms daudzums stingrā kārtībā celtu saimniecī­bas ēku, tālāk stiepās garas vīnkoku ailes, zaļas ganības, augļu dārzi un ogulāju dobes.