Vēl tur atradās sūkņu iekārta artēziskajai akai un liels cementa baseins, kurā tiesneša Millera zēni mēdza plunčāties no rītiem un atvē­sināties karstajās pēcpusdienas stundās.

Un pār visu šo plašo īpašumu valdīja Baks. Te viņš bija piedzimis un te arī nodzīvojis savus četrus mūža gadus. Tiesa gan, bija arī citi suņi. Nav nemaz iespējams, ka tik milzīgā saimniecībā nebūtu vēl citu suņu, taču tie nebija ņemami vērā. Tie uzradās un pazuda, mitinājās pieblīvētajās suņu būdās vai uzturējās noslēgtībā mājas dzijumos, kā, piemēram, japāņu mopšelis Tūtss vai mek­sikāņu bezspalvas kucīte Isabela — ķēmīgi radījumi, kas reti kad pabāza purnu pa durvīm vai izlika ķepu pa­galmā. Bez tam vēl bija foksterjeri, vismaz kādi pāris desmiti, — tie draudīgi aprēja Tūtsu un Isabelu, kas no­raudzījās uz tiem pa logiem, veselas armijas ar slotām un grīdas sukām bruņotu kalpoņu aizsargāti.

Taču Baks nebija ne klēpja sunītis, ne arī sētas suns. Visa šī valstība piederēja viņam. Viņš peldējās baseinā vai gāja