*

Bofaro Pazemes valstībā valdīja ilgus gadus. Alā viņš bijd nokāpis ar diviem dēliem, bet pēc tam viņam piedzima vēl pieci. Bofaro visus savus bērnus ļoti mīlēja un nekā nevarēja izraudzīties, kuru iecelt par troņmantnieku. Viņam likās, ka, ieceļot vienu no dēliem par savu pēcteci, ar to šausmīgi nodarīs pāri citiem.

Septiņpadsmit reizes Bofaro grozīja testamentu, līdz pē­dīgi — mantinieku ķildu un intrigu nomocītam — viņam uzausa doma, kas to nomierināja. Viņš iecēla par troņmantniekiem visus savus septiņus dēlus, lai tie valdītu pēc kārtas — katrs pa mēnesim. Un, lai izvairītos no ķildām un nesaskaņām, viņš lika bērniem zvērēt, ka tie vienmēr dzīvos mierā un stingri ievēros valdīšanas kārtību.

Zvērests nelīdzēja: ķildas sākās tūlīt pēc tēva nāves. Brāļi sastrīdējās, kurš lai valdītu pirmais.

—      Valdīšanas kārtība jānosaka pēc augumiem. Es esmu visgarākais, tāpēc valdīšu pirmais, — paziņoja princis Vagisa.

—      Nekas tamlīdzīgs, — iebilda resnais Gramento. Kurš ir smagāks, tam vairāk prāta. Iesim nosvērsimies!

—      Tauku tev ir daudz, nevis prāta, — iekliedzās princis Tubago. — Ar valsts lietām vislabāk tiks galā stiprākais. Nu, panāciet priekšā trīs pret vienu! — Un Tubago savicināja mil­zīgās dūres.